Iepazīšanās ar mīļotā vīrieša vecākiem gandrīz ikvienai sievietei ir emocionāls un satraucošs brīdis. Tā ir sava veida robežšķirtne attiecībās – brīdis, kad tu ne tikai ieej viņa bērnības mājās, bet arī mēģini saprast tās vērtības un tradīcijas, kas izveidojušas viņu par to cilvēku, kuru tu mīli.
Ar Gati mēs bijām kopā jau gadu, un mūsu attiecības bija sasniegušas to skaisto brieduma punktu, kad vairs nav jātēlo un varam būt mēs paši. Viņš bija stabils, uzticams un pret mani izturējās ar milzīgu cieņu, tāpēc es pat iedomāties nevarēju, ka šīs pirmās kopīgās vakariņas ar viņa vecākiem kļūs par tik nopietnu pārbaudījumu mūsu abu savstarpējai lojalitātei.
Gatis piederēja pie tiem vīriešiem, kuru tuvumā sieviete jūtas pilnīgā drošībā – sirdsmierīgs, stabils, vīrišķīgi atturīgs un ar to smalko, intelektuālo humoru, kas raksturīgs inteliģentiem rīdziniekiem. Viņš strādāja vadošā amatā IT sfērā, un mani īpaši piesaistīja viņa spēja nodalīt darbu no privātās dzīves.
Pat vissaspringtākajās dienās viņš prata saglabāt mieru, kas man šķita kā īsta brieduma pazīme. Šī miera sajūta man deva pārliecību, ka mēs esam gatavi nākamajam solim – iepazīstināšanai ar ģimeni. Es ticēju, ka mūsu savstarpējā saikne ir pietiekami stipra, lai izturētu jebkuru ārēju spiedienu.
Par savu ģimeni viņš runāja maz, aprobežojoties ar īsiem teikumiem: “Mamma, Dagnija, ir bijusī latviešu valodas skolotāja, tētis, Māris – inženieris. Klasiska latviešu inteliģence ar saviem principiem.” Es cienīju šo viņa vēlmi nejaukt pagātnes ģimenes lietas mūsu jaunajā stāstā, taču zināma ziņkāre, protams, mājoja manā sirdī. Man šķita, ka Gata atturība ir vienkārši rakstura iezīme, nevis aizsargreakcija pret kaut ko sarežģītāku.
Kad Gatis mani uzaicināja uz tēva 60 gadu jubileju viņu plašajā dzīvoklī Teikā, es piekritu ar dalītām jūtam. No vienas puses, gribēju satikt cilvēkus, kas izaudzinājuši manu mīļoto vīrieti, no otras – jutu neizskaidrojamu satraukumu.
Teika man vienmēr bija asociējusies ar klusām ieliņām un mājām, kurās aiz biezajiem aizkariem slēpjas gadu desmitiem koptas tradīcijas, grāmatu plaukti līdz griestiem un zināma stingrība attiecībās.
Es izvēlējos elegantu, pasteļtoņu kleitu un pusi dienas pavadīju virtuvē, cepot savu īpašo medus kūku. Tā nav parasta kūka – tā ir vecmāmiņas recepte ar īstu lauku medu un skābo krējumu, kas burtiski kūst mutē. Šī recepte manā ģimenē ir mīlestības un rūpju simbols.
Kamēr virtuvē virmoja saldais aromāts, es domās mēģināju iztēloties mūsu sarunas pie galda. Es naivi ticēju, ka šis “mājas siltuma” simbols palīdzēs atkausēt jebkuru ledu, ja nu tāds rastos, un parādīs, ka es novērtēju viņu mājas tradīcijas.
Taču jau pie durvīm es sapratu, ka vakars nebūs vienkāršs. Dagnija mūs sagaidīja stīva kā nospriegota stīga. Viņas skatiens noskenēja manu kleitu, kurpes un pat nagus ar tādu precizitāti, kādu droši vien savulaik izmantoja, labojot skolēnu domrakstus un meklējot tajos katru sīkāko komata kļūdu.
Viņas smaids bija pieklājīgs, bet tajā nebija siltuma. “Labdien, dārgā,” viņa noteica, paņemot manu kūku ar pirkstu galiem, it kā tā būtu svešs un varbūt pat nedaudz neiederīgs priekšmets viņas perfekti sakārtotajā pasaulē.
“Paldies par pūlēm, bet mēs jau pasūtījām kūku. Anete, Gata bijusī draudzene, vienmēr teica, ka mājas kūkas ir pārāk sātīgas. Viņa lieliski pārzina mūsu ģimenes gaumi un vienmēr rūpējās, lai galdā būtu tikai paši vieglākie un izsmalcinātākie deserti. Viņai piemita tāda dabiska elegance it visā, ko viņa darīja.”
Tas bija pirmais nopietnais brīdinājuma signāls. Tajā mirklī es vēl nenojautu, ka Anete — jeb ‘Leniņa’, kā viņu dīvainā kārtā joprojām mīļi dēvēja Gata māte Dagnija — kļūs par mūsu vakariņu galveno personu.
Lai gan fiziski viņas tur nebija, viņas “ideālā ēna” burtiski aizņēma visu vietu pie svētku galda, radot dīvainu sajūtu, ka esmu šeit tikai nejauša garāmgājēja, kamēr īstā vieta pieder kādam citam.
Klusā spriedze pie svētku galda
Vakariņas sākās pie grezni klāta galda. Kristāla glāzes mirdzēja vakara saulē, sudraba galda piederumi klabēja, un gaisā virmoja pildītas pīles aromāts. Gata tēvs Māris izrādījās patīkams sarunu biedrs – viņš ar interesi jautāja par manām gaitām un manu darbu, taču Dagnija neļāva mums ilgi baudīt mieru. Viņai piemita apbrīnojama spēja jebkuru sarunu tēmu novirzīt pie vienas un tās pašas personas, kuras vārds šajā mājā joprojām šķita svēts.
Tiklīdz es ieminējos par savu darbu mārketingā, mēģinot paskaidrot tā radošo pusi, viņa nopūtās un nolika dakšiņu: “Mārketings… Tas droši vien ir tik dinamisks un, piedodiet, varbūt nedaudz sekls darbs mūsdienu pasaulē. Anete turpretī strādāja operā, nodarbojās ar scenogrāfiju.
Viņa bija tik mākslinieciska, tik dvēseliski tīra un dziļa personība. Viņai bija spēja saskatīt skaisto tur, kur citi redz ikdienību. Gatim ar viņu bija tik daudz kopīgu, intelektuālu tēmu. Viņi varēja stundām diskutēt par jaunākajām izrādēm un scenogrāfijas niansēm. Vai ne, dēls? Tu taču atceries tās garās sarunas pēc pirmizrādēm?”
Gatis saspringa. Es redzēju, kā viņa žoklis sakļaujas un pirksti ciešāk sažņaudz salveti zem galda. Viņa acīs pavīdēja nogurums, ko izraisīja šī atkal un atkal piesauktā pagātne. “Mammu, mēs ar Aneti neesam kopā jau trīs gadus. Tā ir pagātne, kas sen ir noslēgta. Liec viņu mierā un ļauj mums baudīt vakaru.”
Bet Dagnija neapstājās. Visu vakaru es jutos kā izstādes eksponāts, kuru pastāvīgi salīdzina ar kādu neaizsniedzamu oriģinālu. Katra mana kustība, katrs vārds tika vērtēts caur “ideālās Anetes” prizmu. Ja es paņēmu kārtējo salātu porciju, sekoja piezīme par to, cik Anete bija trausla un kā viņa spēja ievērot nevainojamu līdzsvaru pat svētku maltīšu laikā.
Ja es pajautāju par vasarnīcu, Dagnija tūlīt atcerējās, cik brīnišķīgi Anete tur stādījusi rozes un cik izsmalcināta garša viņai bijusi dārza iekārtošanā, kas joprojām priecējot visus kaimiņus.
Es sēdēju, jūtot, kā mana pašcieņa lēnām sāk svārstīties šajā Teikas dzīvokļa sterilajā gaisotnē. Es sāku šaubīties – vai tiešām Gatis joprojām domā par šo ideālo sievieti? Kāpēc viņš lielāko vakara daļu izvēlas klusēt, nevis asi iebilst? Man kļuva skumji, domājot, ka varbūt šī “Leniņa” tiešām ir atstājusi neizdzēšamas pēdas viņa mātes sirdī, kurām es nekad nespēšu līdzināties, lai cik ļoti censtos.
Medus kūka un negaidītais lēmums
Pienāca laiks desertam. Dagnija demonstratīvi sagrieza savu pasūtīto kūku, paslavējot tās vieglo tekstūru un modernās garšu nianses, bet manu medus kūku pat neatvēra, atstājot to kārbas pašā stūrī kā kaut ko lieku. Kad Māris, redzot manu samulsumu un vēloties radīt siltāku gaisotni, tomēr palūdza nogaršot manu veikumu, Dagnija ar vieglu, gandrīz nemanāmu nepatiku ielika viņam uz šķīvja pavisam mazu gabaliņu.
“Māri, esi uzmanīgs, šādas mājas kūkas mēdz būt tik neprognozējamas savā sastāvā un smagas gremošanai. Anete vienmēr pasūtīja desertus bez liekām piedevām, domājot par mūsu visu labsajūtu. Gati, starp citu, varbūt tev tomēr vajadzētu Anetei piezvanīt? Viņa teica, ka joprojām glabā tavas vecās plates un labprāt tās atdotu.
Man liekas, ka jūsu šķiršanās bija tikai liels, muļķīgs pārpratums, kas radies jaunības kaislībās. Kate, protams, ir simpātiska meitene, bet Anete bija tava liktenis. Es kā māte to jūtu ar katru savu sirds pukstienu.”
Šajā brīdī saruna pie galda kļuva pavisam smaga. Tas vairs nebija tikai nevainīgs mājiens – tā bija atklāta necieņa, kas tika izteikta, man klātesot, it kā es būtu caurspīdīga. Es sajutu to neērto kamolu kaklā, kas rodas, kad jāmēģina saglabāt miers situācijā, kurā tevi atklāti pazemina.
Tajā mirklī es gribēju tikai vienu – piecelties un iziet svaigā gaisā, prom no šīs mājīgās, taču emocionāli ledainās istabas. Es vairs nesapratu, vai šim vakaram vispār ir jēga un vai man ir vieta šajā ģimenē. Taču tad notika kaut kas, ko pat Dagnija savā pārliecībā nebija paredzējusi. Gatis lēnām nolika tējas tasi un paskatījās uz māti ar tādu mierīgu, bet nepiekāpīgu stingrību, kādu es viņa acīs vēl nekad nebiju redzējusi. Viņa klusēšana beidzās.
Kāpēc Gatis tik ilgi klusēja un kādu nepateiktu patiesību viņš atklāja par “ideālo Aneti”, liekot vīramātei beidzot apklust? To uzzināsiet raksta turpinājumā – 2. lapā.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
Gata sieva ir malace! Tik mierīga un cieņpilna atbilde ir labākais veids, kā nolikt vīramāti pie vietas. Nav jēgas kliegt, ja var pateikt tik trāpīgi.